Dridzis-Cārmins

            Ar viesu nama „Dridži” saimnieka atļauju mūsu Latgales ezeru brauciena maršrutu sākām Dridža ezera Austrumu galā, kas atrodas Krāslavas novada Skaistas pagastā. Obligāti piebilstams tas, ka Dridzis ir dziļākais ezers Baltijā un tajā ir trīs lielas salas, kuras laivu brauciena laikā arī var apskatīt.
            Mantas un rezerves apģērbu salikuši speciālos hermētiskajos un apbruņojušies ar ezeru karti, devāmies ceļā. Mūsu pirmais mērķis bija atrast ūdens kanālu, kas Dridzi savieno ar Ota ezeru. Tā kā peldējām galvenokārt pa ezera vidu, virzoties uz labo pusi, tad tomēr savienotājkanālu palaidām garām un aizpeldējām līdz Sauleskalna  atpūtas bāzei. Bija nopeldēti vairāk nekā 9 km, tāpēc nolēmām piestāt pie vienas no skaistajām laipām un ieturēt pusdienas.
            Uzņēmuši enerģiju un apņēmušies nepadoties, devāmies atpakaļ ceļā, un šoreiz jau peldējām iespējami tuvāk krastam, lai nepalaistu garām liktenīgo pagriezienu. Aptuveni pēc pusotra km mēs ieraudzījām tiltu virs kanāla, kas arī bija pareizais virziens ceļā uz Ota ezeru. Tā kā tas bija „ieslēpies” niedrēs, tad to pamanīt patiešām ir grūti.
            Šajā posmā sākās pirmie pārbaudījumi: bija jāprot lavierēt starp kanāla akmeņiem un kokiem. Viens no kokiem bija nokritis tā, ka nošķērsoja mums ceļu un nevarējām tikt garām, to nepaceļot. Tā mūsu puiši sadūšojās un kāpa ūdenī, lai paceltu to. Jābrīdina, ka šeit kanāla gultne ir ļoti duļķaina un tāpēc bīstama, nevajadzētu strauji lekt ūdenī, jo tādā veidā var savainoties. Kas arī notika ar vienu no mūsu ceļabiedriem. Nepatīkamo brīdi piedzīvojuši, apņēmāmies tomēr doties tālāk, jo līdz tam jau daudz nopeldēts. Labāk doties uz priekšu!
            Ceļš līdz Ota ezeram bija ļoti skaists, jo niedrēs bija tikai šaura ūdens taciņa, pa kuru mēs arī virzījāmies uz nākamo ezeru. Izpeldējuši atklātā ezerā, noskaidrojām, kurā virzienā jādodas tālāk: priekšā (mazliet uz labo pusi) redzējām ezera sašaurinājumu – uz turieni mums arī bija jāpeld.
            Kad izpeldējām cauri sašaurinājumam, bija jāvirzās uz kreiso pusi, lai atrastu izeju uz nākamo kanālu. Tā šoreiz cītīgi skatījāmies katrā līkumā, lai vajadzīgo nepalaistu garām. Tomēr vienu reizi iegriezām nepareizā līkumā, tādā veidā nopeldot lieku gabaliņu – bija jāpeld līdz galējam kreisajam līkumam, un tur jau lēzeni iepeldējām upītē Dubnas pirmsākumi, kas plūst garām lauku mājām. Šeit varēja atvilkt elpu vēsajā upītes gaisā. Te mūs aprēja saimnieku suns, iemāvās gotiņa. Upītes straume līgani nesa mūs uz priekšu, un mums bija jāpaspēj airēt tā, lai iekļautos līkumos un ar laivu neiepeldētu kādā šķērslī.
            Te nu bijām iepeldējuši Ardavas ezerā, kas atrodas Saules kalna pakājē. Un tagad mūsu uzdevums bija atrast vietu, kurā Ardavas ezers novada savus ūdeņus uz Leja ezeru. Peldot gar lauku mājām, kur bija arī pietauvota laiviņa, atradām šaurāku pāreju, kas bija daļēji aizaugusi ar niedrēm, tomēr bijām pārliecināti, ka dodamies pareizajā virzienā. Kādu gabaliņu izpeldot cauri niedrēm, mūs pārsteidza cēls gulbis, kas bija apstājies, lai nomazgātos šajā paradīzes, niedru ieskautajā, nostūrī. Lēnām, cenzdamies neiztraucēt skaisto putnu, peldējām garām, un te bija skaidrs, ka neesam kļūdījušies, jo ūdenstece kļuva arvien šaurāka. Un tālumā redzējām tādu kā nelielu tiltiņu pār upītei, kas veda uz Leja ezeru. Te mūs sveicināja aitu blējieni un skaisti kopti lauki. Pirms tiltiņa nācās apstāties, jo zem tā izpeldēt neizdotos. Tāpēc nolēmām  apstāties, lai ieturētu maltīti, un pēc tam ar atgūto enerģiju pārcelt laivas pāri šķērslim.
            Tālāk ceļš mūs veda pa Dubnu. Te bija diezgan daudz koku, kas aizšķērsoja ceļu, tāpēc mūsu prasmes tika pārbaudītas visdažādākos veidos: gan tas, cik zemu varam noliekties, sēžot laivā, gan tas, vai varēsim pārkāpt pāri kokam, sēžot laivā. Arī starp akmeņiem mēģinājām lavierēt kā labirintā. Bet tas bija tā vērts, jo šis posms izrādījās ļoti aizraujošs un piedzīvojumu bagāts. Tad aiz skaistas birzītes līkuma mūs sagaidīja Leja ezers. Leja ezera krastā bija daudz skaistu lauku māju, arī viesu nams „Lejasmalas”, kas ir skaisti iekārtots un kurš piedāvā dažādus atpūtas veidus.
            Lai gan mūsu spēki ir uz izsīkuma robežas, un tāpēc sākam spriest, vai nevajadzētu te apstāties, tomēr nolemjam doties tālāk – meklēt pāreju uz Cārmaņa ezeru. Šoreiz dodamies taisni pa labo pusi gar Lejas ezera saliņu uz lēzenu pāreju uz Cārmaņa ezeru. Ik pa laikam apstājamies, paklausāmies putnu balsīs un izbaudām ūdens viļņošanās mieru. Peldot pa Cārmaņa ezeru, labajā krastā mēs apbrīnojam burvīgu koka pirtiņu, kas izveidota uz ūdens. Mūs pārsteidz pirts lodziņu īpatnējā forma, kā arī visas lauku mājas skaistais dizains un sakoptā apkārtne. „Kā pasakā!” mēs iesaucamies.
            Aiz vairākiem līkumiņiem (uz kreiso pusi) tuvojamies galamērķim. Te mūs sagaida laivu saimnieks ar piekabi. Iznesam laivas krastā.
            Tagad būs jāārstē dažas rētas, un tiem, kas atteicās lietot sauļošanās krēmu, jādziedē saulē apdegušie pleciņi. Bet tas netraucē būt patīkami saviļņotiem un gandarītiem par paveikto! Tas noteikti  bija veselīgi, lietderīgi un patīkami pavadīts laiks!
            Aizraujošākais un neparastākais ir tas, ka visi ezeri ir kaut kādā veidā savienoti un šo maršrutu izbraucot, var atklāt daudzas skaistas vietas. Ja ir vēlme redzēt brīnumainās Latgales ezeru ainavas, tad var izmantot iespēju izbraukt pa ezeriem, nevis upēm.